Mūsu ekonomikas vājās vietas pandēmijas laikā ir kļuvušas skaidrākas nekā jebkad agrāk: lai gan eiropieši ir labāk informēti par vides problēmām, ko izraisa iepakojuma atkritumi, jo īpaši plastmasas iepakojums, Eiropā joprojām tiek izmantots liels daudzums plastmasas, lai novērstu koronavīrusa un tā mutāciju izplatība.Tas ir saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras (EVA) datiem, kas norāda, ka Eiropas ražošanas un patēriņa sistēmas joprojām nav ilgtspējīgas, un jo īpaši plastmasas rūpniecībai ir jāatrod veidi, kā nodrošināt, ka plastmasa no atjaunojamām izejvielām tiek izmantota daudz saprātīgāk un labāk izmantota atkārtoti. un efektīvāk pārstrādāti.Princips no šūpuļa līdz šūpulim nosaka, kā mēs varam atteikties no atkritumu apsaimniekošanas.

Eiropā un citās industriālās valstīs bizness parasti ir lineārs process: no šūpuļa līdz kapam.Mēs ņemam resursus no dabas un ražojam no tiem preces, kuras tiek izmantotas un patērētas.Pēc tam mēs izmetam to, ko uzskatām par nolietotām un nelabojamām precēm, tādējādi radot atkritumu kalnus.Viens no faktoriem ir mūsu nenovērtējums par dabas resursiem, kurus mēs patērējam pārāk daudz, pat vairāk, nekā mums ir.Eiropas ekonomikai gadiem ilgi ir nācies importēt dabas resursus, un tādējādi tā kļūst no tiem atkarīga, kas pārskatāmā nākotnē var nostādīt kontinentu neizdevīgākā situācijā, konkurējot tieši par šiem resursiem.

Tad ir mūsu neuzmanīgā attieksme pret atkritumiem, ar ko mēs jau ilgu laiku nevaram tikt galā Eiropas robežās.Saskaņā ar Eiropas Parlamenta teikto enerģijas reģenerācija (siltumenerģijas reģenerācija, sadedzinot) ir visvairāk izmantotais plastmasas atkritumu apglabāšanas veids, kam seko atkritumu apglabāšana poligonā.30% no visiem plastmasas atkritumiem tiek savākti otrreizējai pārstrādei, lai gan faktiskie pārstrādes rādītāji dažādās valstīs ir atšķirīgi.Puse no otrreizējai pārstrādei savāktās plastmasas tiek eksportēta, lai to apstrādātu valstīs ārpus ES.Rezumējot, atkritumi neiet riņķī.

Lineārās ekonomikas vietā apļveida: no šūpuļa līdz šūpulim, nevis no šūpuļa līdz kapam

Taču ir veids, kā panākt, lai mūsu ekonomika iet uz priekšu: materiāla cikla princips no šūpuļa līdz šūpulim novērš atkritumus.Visi materiāli C2C ekonomikas ciklā caur slēgtām (bioloģiskajām un tehniskajām) cilpām.Vācu procesu inženieris un ķīmiķis Mihaels Braungarts nāca klajā ar C2C koncepciju.Viņš uzskata, ka tas dod mums plānu, kas ved prom no mūsdienu pieejas vides aizsardzībai, kas ietver pakārtotu vides tehnoloģiju izmantošanu, un virzās uz produktu jauninājumiem.Eiropas Savienība (ES) tiecas tieši uz šo mērķi ar savu Aprites ekonomikas rīcības plānu, kas ir Eiropas zaļā kursa centrālā daļa un, cita starpā, nosaka mērķus ilgtspējības ķēdes augšgalam – produktu dizainam.

Nākotnē, ievērojot C2C koncepcijas videi draudzīgos principus, patēriņa preces lietotu, bet ne patērētu.Tie paliktu ražotāja īpašumā, kurš būtu atbildīgs par to iznīcināšanu – noņemot slogu no patērētājiem.Tajā pašā laikā ražotājiem būtu pastāvīgs pienākums optimizēt savas preces atbilstoši mainīgajiem apstākļiem slēgtā tehniskā cikla ietvaros.Pēc Maikla Braungarta domām, būtu jābūt iespējai atkal un atkal pārstrādāt preces, nesamazinot to materiālo vai intelektuālo vērtību. 

Maikls Braungarts aicinājis plaša patēriņa preces ražot pēc iespējas dabīgākā veidā, lai tās jebkurā laikā varētu kompostēt. 

Izmantojot C2C, vairs nebūtu tādas lietas kā nepārstrādājama prece. 

Lai izvairītos no iepakojuma atkritumiem, mums ir jāpārdomā iepakojums

ES rīcības plānā galvenā uzmanība pievērsta vairākām jomām, tostarp izvairīšanās no iepakojuma atkritumiem.Pēc Eiropas Komisijas datiem, iepakojumam izmantoto materiālu apjoms nepārtraukti pieaug.2017. gadā šis rādītājs bija 173 kg uz vienu ES iedzīvotāju.Saskaņā ar rīcības plānu līdz 2030. gadam būs jābūt iespējai atkārtoti izmantot vai pārstrādāt visu ES tirgū laisto iepakojumu ekonomiski dzīvotspējīgā veidā.

Lai tas notiktu, būs jāatrisina šādas problēmas: pašreizējo iepakojumu ir grūti atkārtoti izmantot un pārstrādāt.Lai jau pēc vienas lietošanas reizes sadalītu tā sauktos kompozītmateriālus, piemēram, dzērienu kartona kārbas, celulozes, alumīnija folijas un plastmasas folijas elementos, ir vajadzīgas lielas pūles: papīrs vispirms ir jāatdala no folijas un šis process patērē daudz ūdens.Pēc tam no papīra var izgatavot tikai zemas kvalitātes iepakojumu, piemēram, olu kastītes.Alumīniju un plastmasu var izmantot cementa rūpniecībā enerģijas ražošanai un kvalitātes uzlabošanai.

Videi draudzīgs iepakojums C2C ekonomikai 

Saskaņā ar C2C NVO teikto, šāda veida otrreizēja pārstrāde tomēr nav izmantošana no šūpuļa līdz šūpulim, un ir pienācis laiks pilnībā pārdomāt iepakojumu.

Videi draudzīgā iepakojumā būtu jāņem vērā materiālu īpašības.Atsevišķām sastāvdaļām jābūt viegli atdalāmām, lai pēc lietošanas tās varētu cirkulēt ciklos.Tas nozīmē, ka tiem jābūt modulāriem un viegli atdalāmiem pārstrādes procesam vai jābūt izgatavotiem no viena materiāla.Vai arī tie būtu jāveido bioloģiskajam ciklam, izgatavojot no bioloģiski noārdāma papīra un tintes.Būtībā materiāliem – plastmasai, celulozei, tintei un piedevām – jābūt precīzi definētiem, izturīgiem un kvalitatīviem, un tie nedrīkst saturēt nekādus toksīnus, kas varētu pārnest uz pārtiku, cilvēkiem vai ekosistēmu.

Mums ir plāns ekonomikai no šūpuļa līdz šūpulim.Tagad mums tas tikai jāievēro soli pa solim.

Kopēt no interneta resursiem